Sarežģītu sociālu problēmu inovatīvi potenciālie risinājumi

Salīdzinot cilvēci tās pirmatnējā formā ar mūsdienām, ir galvu reibinoši. Par spīti mūsu pieredzēm un lieliskajiem sasniegumiem, vairākas smagas problēmas joprojām ir atstātas bez risinājuma. Cīņā ar tām, sabiedrībai būs jāmeklē oriģināli piegājieni. Jau šobrīd tiek apspriestas vairākas drosmīgas idejas, lai apkarotu šīs problēmas Tostiera, bet tās ir pretrunā ar pieņemtajām sabiedrības normām un, iespējams, ir pārāk radikālas. Neskatoties uz to, ja tās tiešām darbotos dzīvē, pasaule tiktu padarīta par labāku, drošāku vietu, tādēļ tās ir vērts vismaz apspriest.

Viena no karstākajām oglēm starptautiskās sabiedrības klēpī ir Sīrijas un Ziemeļāfrikas migrantu krīze. Bēgļu gaitās ir devušies 20 miljonu cilvēku. Neatkarīgi no tā, kur šie cilvēki atradīs mājas, ir skaidrs, ka problēmas risinājums sagādās milzīgas problēmas, gan galamērķu valstīm, gan pašiem bēgļiem. Viens no radikālākajām idejām, ir dot bēgļiem jaunu valsti. Izraēliešu nekustamo īpašumu magnāts Jasons Buzi piedāvā iepirkt neapdzīvotas teritorijas, kādā no pasaules malām, lai tā kalpotu par jaunas dzīves sākuma punktu, no kara bēgošajiem cilvēkiem. Kritiķi uzskata, ka plāns ir nedarbotos, jo tā pamatā esot vēlme neielaist bēgļus savās zemēs. Iespējams, ka Buzi pretiniekiem ir taisnība, bet šādam risinājumam būtu arī humanitāra rakstura priekšrocības. Piemēram, darbojošās valsts, ar savu ekonomiku, patstāvīgiem mitekļiem un sociālajiem pakalpojumiem, piedāvā daudz labākus apstākļus, kādos bēgļi spiesti dzīvot šobrīd. Lielākais bēgļu valsts izaicinājums, būtu radīt pašiem savu organisku valdību.

Cilvēku pajumtes trūkums ir viena no pasaules vecākajām problēmām, kas sevišķi ieskrējās pēc Industriālās revolūcijas. ASV, valstī ar pasaules augstāko kopproduktu, ir vairāk, kā 600 tūkstošu bezpajumtnieku. Turklāt tās ir tikai konservatīvākās aplēses, jo šāds skaitlis tika iegūts no saskaitot cilvēkus, kas janvāra mēneša naktis pavadīja patversmēs. Traģiskākais ir tas, ka gandrīz ceturtā daļa amerikāņu bezpajumtnieku ir bērni līdz 18 gadu vecumam. Acīmredzamākais risinājums ir vienkārši uzcelt lielu skaitu vienkāršu un lētu mājokļu, kuros cilvēki varētu dzīvot nenoteiktu laiku, nemaksājot īri. Tieši tāds lēmums tika pieņemts Kanādas pilsētiņā Medisinhatā, tai kļūstot par pirmo pilsētu Ziemeļamerikā, kur bezpajumtniecības problēma tika iznīcināta pilnībā. Šai idejai ir arī fiskāls pamatojums, jo, ilgtermiņā, šādi mājokļi ir lētāki par tradicionālajām patversmēm. Kritiķi uzskata, ka šāds risinājums radīs vairāk cilvēku, kas uzstās uz savām tiesībām uz dzīvi zem bezmaksas pajumtes, tā vietā, lai segtu izmaksas pašu spēkiem, pat tad, ja tiem tas būtu par spēkam.

Vai cilvēki ievērotu niecīgu nodokli, kafijas tases cenas izmērā, kas tiktu piemērots, katrreiz norēķinoties par luksus pakalpojumiem? Piemēram, vai jūs ievērotu 1.50 eiro lielu nodokli, norēķinoties par tūrisma firmas pakalpojumiem 1500 eiro vērtībā? Vairums cilvēku to pat neievērotu un, domājams, ka arī tie kas ievērotu marinata per grigliata, pārāk par to nepārdzīvotu. Tomēr, ja šāds nodoklis tiktu piemērots visās pasaules attīstītajās valstīs, tiktu savākta ievērojama naudas summa, nabadzīgo valstu problēmu risināšanā. Kritiķi noraida šo piedāvājumu, apgalvojot, ka, caur oficiāliem starptautiskās palīdzības kanāliem, attīstīto valstu valdības jau šobrīd nodarbojas ar tieši tādu palīdzību, atgādinot, ka arī tā nauda nāk no nodokļu maksātāju kabatas.